Viduslaiku arbalets

Viduslaiku arbalets nav sekundārs ierocis. 1346. gada Krēcijas kaujā 6000 Dženovas arbaletnieki cīnījās pret angļu loka šāvējiem spēcīgā lietū, kas atslābināja viņu auklas. Tas bija sāpīgs sakāve un vēstures mācība par šī ieroča loģistikas ierobežojumiem. Šī aina apkopojas to, kas ir jāizprot: ievērojama trieciena spēks (kara arbaletiem auklas spriegums sasniedz 400–500 kg), lēna pārlādēšana (2–3 bultas minūtē pretstatā 10 bultām, ko izšauj apmācīts loka šāvējs) un briesmīga precizitāte 50–80 metru attālumā. Tieši šis pretrunīgais līdzsvars starp priekšrocībām un ierobežojumiem jau gadu desmitiem fascinē kolekcionārus un vēsturisko rekonstrukciju entuziastus.

Viduslaiku medību vai kara arbalets: divas atšķirīgas grupas

Viduslaiku arbalets atšķiras atkarībā no tā sākotnējā lietojuma, un šī atšķirība joprojām ir svarīga ikvienam, kurš meklē repliku, kas atbilst konkrētam vēsturiskajam periodam.

Viduslaiku medību arbaleti parasti ir ar spriegumu no 80 līdz 200 kg. Tie ir īsāki, vieglāk vadāmi mežā, ar rokturi no kaula vai dabiskā raga. XII gadsimtā tās izplatījās visā Rietumeiropā, jo īpaši karaļu īpašumos, kur medības ar arbaletu pakāpeniski aizstāja loku medības uz briežiem un mežacūkām. Šie modeļi ir piemēroti entuziastiem, kuri vēlas funkcionālu repliku bez smago ieroču reglamentējošajiem ierobežojumiem.

Viduslaiku kara arbaleti ir pavisam cita lieta. To spriegojums bija no 350 līdz 800 kg atkarībā no laikmeta un sākotnējā ražotāja; tie bija izgatavoti no masīvā valriekstu koka, bet no XIV gadsimta — no rūdīta tērauda stieņa, un to mehānisms obligāti bija mehānisks. Šie ieroči caururbja bruņu kreklu 60 metru attālumā. Kolekcijai vai nopietnai vēsturiskai rekonstrukcijai tieši šie ieroči visprecīzāk ataino profesionālo arbaletnieku aprīkojumu, kuri cīnījās no Krēcijas līdz Azinkūrai.

Kā izvēlēties viduslaiku arbaletu: kritēriji, kas patiešām ir svarīgi

Viduslaiku arbaleta uzlādēšanas mehānisms

Pārlādēšanas mehānisms uzreiz atšķir nopietnu repliku no dekoratīva priekšmeta. Pastāv četras vēsturiskas sistēmas, katra saistīta ar noteiktu laikposmu un spriegojuma klasi:

• Stiprinājums: kāja gredzenā, aukla tiek velkta ar roku vai ar jostas āķi. Ātra metode, piemērota vieglām arbaletēm līdz 150 kg. Izmantota jau kopš XI gadsimta.
• Kranequins (zobrats): zobrata rokturis, kas palielina spēku 1 pret 5 attiecībā. Parādījās ap 1350. gadu, ļauj bez pārmērīgas piepūles uzvilkt 500 kg smagus tērauda lokus. Atpazīstams pēc raksturīgā dzelzs korpusa, kas uz laiku piestiprināts pie stieņa.
• Moufle (windlass): divas rullītes un vinča ar dubultu āķi. Spēka pārnesums ir lielāks nekā cranequin, bet tas ir apgrūtinošs. Tika izmantots tikai lielākajām aplenkuma vai nocietinājumu arbaletēm.
• Lāpsta: ātri lietojams šarnīrveida sviras mehānisms, mazāk jaudīgs. Bieži sastopams 15. gadsimta vieglajās arbaletēs, ko izmantoja bruņinieki zirga mugurā.

Lai izgatavotu funkcionālu un daudzpusīgu viduslaiku repliku, kranequins joprojām ir vispiemērotākā izvēle: tas aptver laika posmu no 1350. līdz 1500. gadam, kas ir vislabāk dokumentēts ikonogrāfiski, un pielāgojas reālistiskām spriedzēm bez riska nepieredzējušam lietotājam.

Viduslaiku kolekcijas arbaleta materiāli un apdare

Korpuss no masīvā valriekstu koka ir vēsturiskais standarts, ko izmantoja no XI līdz XVII gadsimtam tā blīvuma un mitruma izturības dēļ. Dažos modeļos atkarībā no izcelsmes reģiona tiek izmantots vītols vai osis. Korpuss no aglomerētā koka vai sintētiskā kompozītmateriāla uzreiz liecina par izgatavošanu, kas vērsta tikai uz dekoratīvo efektu.

Lats no kalta tērauda vai laminēta kompozītmateriāla (spiediena apstākļos salīmēti ragi, cīpslas, koks) nosaka ieroča faktisko kategoriju. Nopietnās replikas izmanto termiski apstrādātu atsperes tēraudu ar izmērāmu un reproducējamu sprieguma līkni. Lātes no krāsainas sveķu masas, kas imitē metālu, ilgtermiņā neiztur spriedzi un deformējas siltuma ietekmē.

izšaušanas mehānisms, mehānisma centrālā daļa, jābūt izgatavotam no īsta kaula, raga vai apstrādāta tērauda atbilstoši atveidotajam laikmetam. No šīs detaļas ir atkarīga visa šaušanas drošība: no liektas plastmasas izgatavots mehānisms ir drošs rādītājs, ka kvalitāte nav pietiekama regulārai izmantošanai vēsturiskās rekonstrukcijās.

Viduslaiku arbalets: tiesiskais regulējums Francijā

Francijā arbaleti, kuru spriegums pārsniedz 700 N (aptuveni 70 kg), saskaņā ar Iekšējās drošības kodeksu ietilpst B kategorijā un kopš 2013. gada 30. jūlija dekrēta ir pakļauti obligātai deklarēšanai. Modeļi, kas atrodas zem šīs robežas, ir klasificēti D kategorijā un ir brīvi pārdošanā. Lielākā daļa viduslaiku kolekcijas repliku pārsniedz šo robežu: pirms pirkuma vienmēr pārbaudiet norādīto spriegumu ņūtonos, nevis tikai kilogramos, kas atkarībā no izmantotajiem pārrēķiniem dažkārt var radīt neskaidrības.

Attiecībā uz viduslaiku vēsturisko rekonstrukciju, asociācijām, kas ir pievienojušās vēsturiskās loka šaušanas federācijām vai Eiropas vēsturisko cīņas mākslu federācijām, ir pieejami īpaši regulējumi, kas ļauj ierobežotu lietošanu. Transportēšanai nepieciešams slēgts futrālis un pamatots iemesls. Pirms jebkāda pirkuma, kas pārsniedz 700 N, noskaidrojiet informāciju savā prefektūrā.

Ko patiesībā nozīmē termins “funkcionāls” attiecībā uz viduslaiku arbaletu

60 cm garš dekoratīvs viduslaiku arbalets ar krāsotu koka lāsti un plastmasas uzgali tehniski spēj izšaut bultu. Tomēr nopietnā kontekstā šis termins neapzīmē tieši to. Funkcionāla viduslaiku replika vēsturiskā nozīmē izšauj 25–40 cm garas bultas ar ātrumu 50–80 m/s kara versijām. Tā iztur vairākus simtus šāvienu bez loka deformācijas. To var uzlādēt ar paredzēto mehānismu bez lūzuma vai traumas riska.

Šie kritēriji skaidri nošķir produktu klāstus: 80 eiro vērta replika ar koka lāstu neatbilst nevienam no tiem. Replika ar tērauda lāstu, funkcionālu krānu, ozolkoka stobru un kaulu rokturi maksā apmēram 300–400 eiro un cena pieaug atkarībā no kalšanas apdares līmeņa. Pirms izdarīt izvēli, vienmēr pārbaudiet norādīto spriegumu, loka materiālus un spriegošanas mehānismu.

Bieži uzdotie jautājumi par viduslaiku arbaleta iegādi

Kādu spriegumu izvēlēties, lai sāktu nodarboties ar viduslaiku rekonstrukcijām?

No 80 līdz 150 kg (800 līdz 1500 N). Tas ir vēsturiski pareizais diapazons 12.–13. gadsimta medību arbaletiem, kas ir pārvaldāms bez īpašas fiziskās sagatavotības un kuram nav obligāti nepieciešams mehānisks uzvilkšanas mehānisms. Ja spriegojums pārsniedz 200 kg, lai uzlādētu arbaletu bez riska savainot plecu, ir nepieciešams krāns vai āķis.

Kāda ir atšķirība starp šautriņu un virebrekinu?

Bultiņa ir viduslaiku arbaleta standarta lādiņš: īsa (20–40 cm), smaga (50–100 g), ar piramīdveida vai konisku galu atkarībā no lietojuma (medības vai karš). Virebrequin ir bultiņa ar spirālveida stabilizatoriem, kas lidojuma laikā griežas ap savu asi, nodrošinot labāku precizitāti lielā attālumā. Tā ir dokumentēta jau kopš XIII gadsimta Francijas un Itālijas arsenālos, taču tās reproducēšana ir dārgāka, un tā ir paredzēta šāvējiem, kuri vēlas uzlabot precizitāti 60–80 metru attālumā.

Vai viduslaiku arbaletu no kolekcijas var izstādīt bez deklarācijas?

Jā, ja spriegums ir mazāks par 700 N un ja ierocis tiek eksponēts acīmredzami nedarbojošā veidā (noņemta aukla, bloķēts mehānisms). Replikām, kas pārsniedz šo slieksni, deklarēšana prefektūrā ir obligāta pat tad, ja tās tiek izmantotas tikai dekoratīvos nolūkos. Vienmēr saglabājiet pirkuma rēķinu: tas kalpo kā ieroča glabāšanas apliecinājums un norāda iegādātā modeļa kategoriju.